Mana pieeja

Esmu līdzjūtīga, vērsta uz sadarbību un vēlmi Tev palīdzēt apzināt sevi un savas emocijas. Tā būs kopīga izpētes taka, pa kuru ejot, Tev būs iespēja rast atbildes uz Taviem dzīves svarīgākajiem jautājumiem.

Savā praksē apvienoju psiholoģiju ar filozofiju, tāpēc jautājumi būs tādi, kas Tevi mudinās iedziļināties savā dzīvē - izvērtēt savas vērtības, mērķus, izvēles un iespējamās sekas. Es nedošu gatavas atbildes, bet jautājumus, kas Tev iespējams radīs jaunus jautājumus. Dažreiz pietiek pat saprast, ka atbilde uz  jautājuma nemaz nav un tikai tad iespējams patiesi sākt uz tā atbildēt. Es ticu, ka daudzas atbildes ir mūsos pašos, kuras tur atrodam, kad sākam iedziļināties savā pieredzē, to aprakstīt un paskatīties uz sevi un savu dzīvi mazliet kā no malas.

Man svarīgi ir orientēties gan uz mērķi, gan arī brīvāk plūstošu terapijas procesu. Kādēļ mērķis ir tik svarīgs gan dzīvē, gan terapijā? Jo bez tā gan dzīve, gan terapija līdzinātos Semjuela Beketa lugai "Gaidot Godo" - iestrēgšanai nebeidzamā gaidīšanā un bezcerīgā cerībā pēc pārmaiņam. Tādā gadījumā cilvēks gaida šo atrisinājumu un virzību no ārpuses, piemēram, no kādas ārējas autoritātes. Eksistenciālā filozofija uzskata, ka viena no dzīves neizbēgamībām ir tā, ka katram šis atrisinājums līdzīgi dzīves jēgai ir jāatrod vai vēl precīzāk - jārada pašam. Bieži vien šī sapratne, ka es esmu autors pats savai dzīvei, rodas tieši terapijas procesā.

Tāpat kā dzīvē, arī terapijā šo savu problēmu, grūtību un lielo jautājumu risināšanai ir ierobežots laiks. Neesmu par tādu terapiju, kurā klients atrodas daudzus gadus, bet gan par tādu, kurā mērķtiecīgi tiek risināti aktuālie dzīves izaicinājumi.

Es nesaku, ka šajā terapijas takā Tu atrisināsi visas savas problēmas, bet tā vismaz būs bijusi iespēja tās risināt.  Es nesaku, ka saprotu cilvēku un zinu visu par viņu, bet es vēlos saprast un uzzināt par viņu arvien vairāk. Es nesaku, ka man pašai vairs nav nevienas problēmas,  tomēr daudzām esmu gājusi cauri un radusi savas atbildes. Dažas joprojām meklēju. Turklāt šis atbilžu meklēšanas process, pēc manām domām, var ilgt visas dzīves garumā. Pat vecumdienās var gadīties tā, ka cilvēks, piemēram, joprojām meklē sevi un rada sevi no jauna. Terapija ir tikai viens no līdzekļiem, kas šajos dzīves izaicinājumos var mums palīdzēt. 

Terapijā esmu klātesoša -  iesaistīta un autentiska. Man ir svarīgi gan  klientu empātiski atbalstīt, gan būt ieinteresētai viņa dzīvē, viņa būtības pieņemšanā un eksistences izpētē.

Ticu, ka mēs katrs esam šeit, lai būtu laimīgi! Ticu, ka mūsu pašu rokās ir spēja darīt savu dzīvi laimīgāku. Spēja apzināties sevi, izprast gan sevi, gan arī otru cilvēku, spēja sadarboties un par spīti kritieniem un neveiksmēm doties tālāk.

Kas ir eksistenciālā psihoterapija?

"Dzīvi var saprast vienīgi skatoties atpakaļ, bet tā ir jādzīvo skatoties uz priekšu." Kirkegors

Jāsāk ar to, ka nav tādas vienas definīcijas, kas tad ir eksistenciālā psihoterapija? Tā ir eksistencialajā filozofijā (kas arī ir daudzveidīga) balstīta pieeja, taču ietver arī citas zināšanas par cilvēku - psiholoģiju, socioloģiju, antropoloģiju, neirozinātni u.c. Viedokļi starp eksistenciālajiem psihoterapeitiem  par to, kā tad skaidrot šo virzienu, atšķiras. Pēdējos gados ir iegūta daudzmaz kopīga izpratne, ka šis virziens akcentē savstarpējo mijiedarbību, spontanitāti, fleksibilitāti un brīvību no stingrām dogmām vai teorijām. Daudzi eksistenciālie psihoterapeiti pat uzskata, ka pati eksistenciālās psihoterapijas definēšana, ir pretrunā ar šī virziena būtību un kvalitātēm (The Wiley World Handbook of Existential Therapy, 2019, lpp.22).

Pieredze pie diviem dažādiem eksistenciālajiem psihoterapeitiem var būt pat krasi atšķirīga, jo zem viena eksistenciālā psihoterapijas lietussarga apvienojas dažādas izpratnes un pieejas - kāds eksistenciālais psihoterapeits var ieņemt vairāk zinošu pozīciju, bet kāds cits - nezinošo. Kāds var būt direktīvāks, bet kāds pilnīgi nedirektīvs, Kāds orientējas uz notiekošā aprakstīšanu, bet kāds cits uz tā skaidrošanu. Kāds vairāk balstās psiholoģijā, bet kāds cits filozofijā. Kāds var pielietot arī tehnikas, ja uzskata par vajadzīgu un ir apmācīts tās lietot, bet kāds cits var nepielietot nekādas tehnikas.

Eksistenciālā psihoterapijā pastāv uzskats, ka cilvēka dzīve ir cieši saistīta ar izvēlēm un brīvību, taču vienlaicīgi tā neignorē arī apstākļus, plašāku kontekstu vai ierobežojumus, ar kuriem cilvēks var saskarties. Šī terapijas pieeja balstās uz domu, ka cilvēka eksistence notiek konkrētā pasaulē ar reāliem sociāliem, ekonomiskiem, fiziskiem un psiholoģiskiem nosacījumiem, tajā pašā laikā tā uzsver  cilvēka spēju attiekties pret šiem apstākļiem un veikt kaut vai mazāko izvēli arī ierobežojumu ietvaros.

Franču filozofs Sartrs savā manifestā “Eksistence pirms esences” uzsver ikviena cilvēka  atbildību pat par savu paša būtību, tādā veidā izaicinot un runājot cilvēka autorību pat savai dabai. Līdzīgi arī Viktors Frankls - vēl viens eskistenciālisma autors - uzskata, ka  mums nevis vajadzētu uzdot jautājumu, ko mēs saigaidām no dzīves, bet gan, ko dzīve sagaida no mums? Es esmu autors pats savai dzīvei, nevis ļaujos tai kā straumei mani aiznest visdažādākajos virzienos. Tajā pat laikā dažos dzīves posmos vai gadījumos, es varu gan apzināti izvēlēties, ka dzīve vai kāds cits izvēlas manā vietā. Nekādas viennozīmības eksistenciālismā nepastāv - svarīgākais ir apzināties savas izvēles  un savu izvēļu sekas, proti, ieraudzīt savu atbildību. Savai dzīves grāmatai virsrakstu rakstu es pats - tai ir savs ievads, sižets un noslēgums. Katra mana izvēle atstāj ietekmi uz pārējo sižetu. Un šāda grāmata ir tikai viena!

Eksistenciālā pieeja uzskata, ka cilvēks šajā pasaulē nav skatītājs, kurš tajā ieradies, apsēdies krēslā un vēro izrādi, ko spēlē citi. Eksistenciālās filozofijas perspektīva ir tāda, ka cilvēks šajā pasaulē ir brīvs uz krēsla apsēsties, brīvs piecelties, brīvs šo krēslu piedāvāt kādam samainīt vai pat brīvs mēģināt iegūt pat divus krēslus. Tās visas ir aktīvas un apzinātas izvēles, kurā cilvēks aktīvi piedalās pats savas dzīves veidošanā, attiecību veidošanā un savas dzīves jēgas rašanā.

Eksistenciālajā psihoterapijā klients ir līdzatbildīgs par terapeitisko procesu - viņš pieņem arī aktīvas izvēles, proti, ar kādu problēmu nākt uz terapiju, par ko runāt, kādu jēgu piešķirt šim darbam, cik daudz strādāt ar savu problēmu pašam ārpus terapijas. Terpeitiskās attiecības ir arī dinamiskas un atvērtas izpētei, kas notiek starp klientu un terapeitu. Fokusēšanās ne tik daudz uz pagātni, cik tagadni un pašam uz sevi šeit un tagad terapijas telpā. Tās ir arī paralēlas starp manu dzīvi un terapiju. Kā es dzīvoju savu terapiju? Kā es dzīvoju savu dzīvi? Kā es veidoju jēgpilnas attiecības terapijā? Kā es tās veidoju dzīvē? Kas ir mans mērķis terapijā? Kas ir mans mērķis dzīvē? Kā es izdzīvoju savu laiku terapijā? Kā es to izdzīvoju dzīvē? Vai es esmu brīvs terapijā? Vai es esmu brīvs dzīvē? Ko man nozīmē brīvība terapijā, ko tā nozīmē dzīvē? Kā es dzīvoju savu dzīvi terapijā? Kā es to dzīvoju ārpus terapijas? Kā es atvados terapijā? Kā es atvados dzīvē? Kā es gribētu, lai beidzas mana terapija? Kā es gribētu, lai beidzas mana dzīve? Cik daudz es varu pats šajos jautājumos kaut ko ietekmēt un mainīt?

Ekistenciālā psihoterapija arī apzinās, ka cilvēka dzīve nav kā reizrēķins, kurā divi reiz divi ir četri, jo apstākļi un mūsu vēlmes bieži ir neviennozīmīgas. Gan cilvēka dzīves traģisms, gan arī skaistums, radošums un izaugsme, slēpjas viņa pretrunās, dilemās un paradoksos. Ne tikai pats cilvēks, bet arī pati dzīve ir neizprotamības pilna. Jo īpaši, kad saskaramies ar tādiem jauniem izaicinājumiem kā karš, klimata pārmaiņas vai arvien pieaugošajām digitializētajām sistēmām. Šī dzīves sarežģītība un pat savā ziņā absurds ir labi atspoguļots daudzos eksistenciālajos darbos - Kafkas galvenais varonis Jozefs darbā “Process” nokļūst tiesā bez redzama iemesla, kurā viņš cīnās pret sistēmu, kas ieslēdz viņu bezjēdzīgā un birokrātiskā realitātē. Tajā viņš nespēj rast savu taisnību, sastopas ar likuma sekām, taču nezina ne pašu likumu, ne arī to, vai tāds vispār pastāv. Vai arī Alberta Kamī darbs “Mīts par Sīzifu”, kas savieno šo sengrieķu mītu ar mūsdienu cilvēka pūlēm velt kalnā akmeni, ko metaforiski varētu uzskatīt arī par dzīves jēgu. Viss šajā dzīvē mainās, un pienāk tāds brīdis, kad jārada jaunas nozīmes un jēgas. Pienāk pusaudža gadi, pienāk pusmūžs un pienāk vecums - katrā posmā ir jauni izaicinājumi, kuri jāintegrē savā dzīvē, jāapgūst jaunas prasmes, jārod jaunas nozīmes. Katru reizi šis akmens kalnā jāveļ vēlreiz.  

Tas ir savstarpējs process, kurā sadarbojas divi cilvēki -  abi viņi izdzīvo šīs dzīves izaicinājumus, abi ir tādi paši cilvēki ar saviem ierobežojumiem un nepilnībām un dzīves problēmām. Pilnīgi spoži un bezrūpīgi diez vai būs, jo kāda daļa ciešanu ir un paliek šīs dzīves sastāvdaļa, jo visu mēs ne varam ietekmēt, ne kontrolēt. Taču bieži mēs pat ārkārtīgi lielas ciešanas radām paši sev un tās nu gan tad ir liekas šajā dzīves ceļā.

Eksistenciālajā psihoterapijā viens cilvēks meklē palīdzību no otra, kurš ir profesionāli apmācīts to piedāvāt. No vienas puses terapeits rūpējas par drošu vidi - ir gādīgs, atbalstošs un empātisks, bet no otras puses var būt arī izaicinošs, jo mudina klientu uz lielāku apzinātību, atbildību un izvēli. Eksisenciālais psihoterapeits dažkārt konfrontē klientu ar viņa paša pretrunām, neatbilstību starp domām, jūtām, rīcību vai pārliecībām. Laika gaitā klients sāk labāk apzināties, kā viņš izmanto visdažadākās aizsardzības stratēģijas, kā tās viņam traucē personiskajā izaugsmē un attiecībās ar citiem. Senajā Ķīnā kara laikā vērtīgas statujas apklāja ar mālu, lai tās tā  pasargātu no iznīcības. Kad karš beidzās, šis aizsargslānis vairs nebija vajadzīgs un to varēja noņemt, no jauna atklājot statujas skaistumu. Tā arī mēs dažkārt varam būt kā apklāti ar šo māla slāni, kas reiz kādā situācijā bija vajadzīgs, bet pēc tam iespējams ir palicis un ir jau aizmirsies, ka zem tā slēpjas dārgakmens.

Manas pašas pieredze ar eksistenciālo psihoterapiju ir tāda, ka man tā ir bijusi lielisks līdzeklis un iespēja, kurā es esmu varējusi mazināt kādas savas dzīves ciešanas. Ne visu es esmu varējusi atrisināt kā pie labās fejas ar burvju nūjiņu, taču manu dzīvi tā ir padarījusi apzinātāku, dzīvāku un jēgpilnāku gan.